Vakar ar grūtībām iekļuvu sabiedriskajā transportā, kur šķita, ka vairs nebija vietas nokrist pat adatai. Taču pēc manis ar lielu spēku ielauzās vēl viena sieviete, skaļi un izmisīgi elsodama. Viņas seja izskatījās tik pārmocīta un nogurusi, šķita, ka viņai jau sākas kāda vīrusa saslimšana, un rokās viņai bija liels dāvanu iesaiņojamā papīra rullis. “Tā ir mūsu Ziemassvētku realitāte,” es nodomāju.
“Priecīgus”, “gaišus”, “mīļus”, “līksmus” utt. Ziemassvētkus, “laimīgu” Jauno gadu un vēl neskaitāmi visa kā laba un tikai pozitīva vēlējumi virmo gaisā visu Ziemassvētku gaidīšanas laiku. Parastam Latvijas iedzīvotājam tas sākas pēc 18. novembra svētkiem vai vismaz no decembra sākuma. Pat ja Tev liekas, ka Tev Tavā lielajā aizņemtībā nav laika par to visu domāt, tomēr sabiedrības spiediens ir neizbēgams – visas malas izgreznotas ar sniegpārsliņām, rūķiem, sarkanām zeķēm un visu pārējo, kas tur piederas. Pozitīvās lipīgās Ziemassvētku dziesmas skan visapkārt. Viss kaut kā mudina uz to, ka visu šo laiku mums jājūtas ļoti gaiši, pozitīvi un pacilāti.
Tomēr tas viss ir pilnīgā pretrunā ar dabas ritmiem un likumiem. Ja mums ir laiks izbāzt ārā galvu no Ziemassvētku eiforijas un paraudzīties uz to, kas notiek dabā, tur paveras pavisam cita aina. Ir tumsas un miera laiks. Augi ir beiguši fotosintēzi, lapas nokritušas, koku sulas riņķo pavisam lēni. Augu valsts atpūšas. Dzīvnieku valsts atpūšas. Izņemot savādos dzīvniekus cilvēkus.
Gaismas un tumsas maiņa iespaido mūsu hormonālo sistēmu. Tieši tādēļ mēs dienā esam modri un naktīs aizmiegam. Tieši tāpat hormonālas izmaiņas notiek, mainoties gadalaikiem. Vairāk tumsas nozīmē vairāk miera un atpūtas. Taču mūsu dzīvē notiek tieši pretējais. Atvaļinājumos cilvēki parasti dodas vasarā, bet tumšajā periodā strādā. Savu kulmināciju un pat pilnīgu ārprātu mūsu rosība un labprātīgā vai piespiedu darbošanās sasniedz pašā tumšākajā brīdī dabā. Jā, es zinu, daži teiks, ka ar svētkiem gada tumšākajā brīdī mēs cenšamies kompensēt tumsas radītās nomācošās emocijas. Tomēr liela daļa cilvēku pamana to, ka realitātē notiek tieši pretējais.
Dabā ir miers, bet dīvainais dzīvnieks “homo sapiens” drudžaini darbojas. Ir gada beigas, un uzņēmumos jāveido daudz atskaišu. Arī skolēniem un studentiem jāatskaitās pārbaudes darbos, referātos, eksāmenos. Vietām jau intensīvi top projekti nākošajam gadam. Daudziem Ziemassvētki un Jaunais gads ir lielākais peļņas laiks, tādēļ ir intensīvi jāražo preces vai jāpiepērk pārdošanai, kā arī jāpārdod liels daudzums preču vai jāapkalpo liels daudzums cilvēku. Tad neskaitāmās lietas, kuras ir jānodrošina, lai iekļautos mūsdienu popkultūras Ziemassvētku tradīcijās – man negribas pat to visu uzskaitīt, bet es pamēģināšu. Apsveikumi, dāvanas, dāvanu iesaiņojumi, svētku tērpi, apavi un rotas, frizūras un sejas grims, svētku mielasts, telpu un galda rotājumi, eglītes, eglīšu rotājumi, transports, mūzika, Ziemassvētku vecītis, izklaides un atrakcijas, loterijas utt.. Taču, diemžēl, visbiežāk tā nav tikai viena skaista Ziemassvētku balle. Ir svinības darbavietā, ar draugiem, ar pašdarbības u.c. kolektīviem, bērnu mācību iestādēs, bērnu vecāku un vecvecāku darbavietu un arodbiedrību “eglītes”, mājās mazās ģimenes un lielās ģimenes lokā utt.. To visu vajag organizēt un / vai tajā piedalīties. Un tad vēl Ziemassvētku koncerti, teātra, operas un baleta izrādes, kuri ir jāapmeklē Ziemassvētku sajūtas radīšanai un izjušanai.
Kāds tur brīnums, ka beigās daļa cilvēku jūtas ļoti noguruši un pat izdeguši? Pilnīgi dabiski rodas disonanse starp to, kā tumsas laikā jūtas liela daļa cilvēku, un to, ko prasa it kā līksmais, gaišais, pozitīvais Ziemassvētku gaidīšanas un svinēšanas periods. Daži cilvēki labi un ar prieku panes to, kas no viņiem šajā laikā tiek prasīts. Citi nemaz neiesaistās tajā visā un/vai jūtas draņķīgi jau no paša sākuma. Daļa nolūzt kaut kur pa ceļam.
Turpinājums sekos.
