Zinātnes pētījumu dati apliecina, ka efektīva pateicības prakse var pozitīvā veidā ietekmēt gan mūsu fizisko, gan mentālo veselību. Šī prakse izceļas ar to, ka tā ir ļoti īsa (pietiek ar 1-2 minūtēm 3 reizes nedēļā) un vienlaicīgi dod ļoti vērtīgus rezultātus.

Kādi ir efektīvas pateicību prakses ilgtermiņa pozitīvie ieguvumi?

• Uzlabojas cilvēku labsajūta: viņi jūtas laimīgi, izjūt prieku, dzīves jēgu, nozīmīgumu;
• Izveidojas noturība pret psiholoģisku traumu: gan pret pagātnes, gan pret iespējamām nākotnes traumatiskām pieredzēm;
• Uzlabojas attiecības ar citiem cilvēkiem – darbā, mācību iestādē, ģimenē, ar draugiem, ar mīļoto cilvēku, uzlabojas pat attiecības ar sevi;
• Kāds pētījums ar sievietēm parādīja, ka regulāra efektīva pateicības izjušanas prakse samazināja amigdalas aktivitāti (viena no tās funkcijām ir apdraudējuma uztveršana, baiļu un trauksmes izjūtu ierosināšana), kā arī samazināja iekaisuma citokīnu izdali organismā.

Kas NAV efektīva pateicības prakse?

• Noteikta skaita  (3-10 u.tml.) lietu, cilvēku, situāciju, par kurām mēs jūtamies pateicīgi, uzskaitīšana domās, mutiski vai rakstiski;
• Ar šiem mūsu saraksta punktiem saistīto emociju, sajūtu un domu apzināšanās.

Saskaņā ar pētījumiem šāds pateicības prakses veids nav īpaši efektīvs, lai būtiski izmainītu jūsu neironu ķēdes, neironu ķīmiju smadzenēs un jūsu fizisko veselību.

Efektīvas pateicības prakses protokols

Šo protokolu ir izveidojis ASV neirozinātnieks Endrjū Hjubermens (Andrew Huberman), balstoties virknē neirozinātnes pētījumu.

• Jūsu pateicības prakses pamatā ir jābūt STĀSTAM.
• Stāsts var būt divu veidu:
  1) Tas var būt stāsts par to, kā jūs PATS SAŅEMAT PATEICĪBU no kāda cilvēka vai vairākiem cilvēkiem.
  2) Tas var būt KĀDA CITA CILVĒKA STĀSTS. Svarīgi, ka viņš tajā piedzīvo kādu patiešām grūtu situāciju un ir izdzīvojis, pateicoties kādam cilvēkam.
• Mūsu smadzenēm nepatīk meli. Tāpēc stāstam ir jābūt patiesam un aizkustinošam.
  1)     Ja tas ir jūsu paša stāsts, tad situācijai ir jābūt tādai, kurā cilvēks, kurš jums izsaka pateicību, dara to no visas sirds, patiesi, neviltoti. Arī jūsu labajai sajūtai par pateicības saņemšanu ir jābūt patiesai, nevis prāta apsvērumu diktētai (“Šajā situācijā man vajadzēja justies pateicīgam”).
  2)    Ja tas ir stāsts, kurā kāds cits cilvēks izjūt pateicību, ir svarīgi, lai šis stāsts jūs uzrunā, lai tas jūsos rezonē, lai tas jūs aizkustina. Nav svarīgi, vai jūsu dzīves pieredzē ir bijusi līdzīga situācija. Galvenais ir jūsu spēcīgās pozitīvās pateicības sajūtas attiecībā uz šo stāstu. Piem., kādā pētījumā tika izmantoti holokaustā izdzīvojušu cilvēku stāsti.
• Kur atrast citu cilvēku stāstus? Sarunās ar citiem cilvēkiem, podkāstos, filmās, grāmatās, televīzijas vai radio pārraidēs u.c..
• Stāstu vismaz vienu (pirmo reizi) ir svarīgi pierakstīt. To var darīt gari – uz 3 lappusēm – vai pavisam īsi. Svarīgi aprakstīt stāvokli pirms pateicības saņemšanas un pēc.
• Pēc tam var izveidot piezīmes par šo stāstu, uzrakstot galvenos plāna punktus. Turpmāk tas kalpo kā atslēga, lai ātri piekļūtu pateicības izjušanas stāvoklim.
• Pateicības prakse nozīmē izjust visas pozitīvās emocijas, sajūtas, domas, kas saistītas ar stāstu, kurā jūs pats vai kāds cits izjūt pateicību. Prakses ilgums ir tikai 1-2 minūtes. Ja vēlaties, varat to darīt ilgāk – līdz 5 minūtēm.
• Svarīga ir regulāra prakses atkārtošana. E. Hjubermens to iesaka darīt 3 reizes nedēļā. Šādā veidā tiks uztrenēti attiecīgie smadzeņu apgabali, kas ir iesaistīti pateicības izjušanā.

Sīkāk par pateicības praksē iesaistītajiem neiroloģiskajiem mehānismiem jūs varat uzzināt nierozinātnieka Endrjū Hjubermena (Andrew Huberman) podkāstā “The Science of Gratitude & How to Build a Gratitude Practice”.