Ir sācies Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Šogad man bieži vakaros iznāk iet cauri Ziemassvētku tirdziņam Doma laukumā, kur ir nopērkamas skaistas, latviskas dāvanas. Šajā burvīgajā noskaņā es aizdomājos par tām īpašajām dāvanām, kuras savas dzīves laikā esmu saņēmusi pati un kuras man visvairāk ir palikušas atmiņā. Varbūt ar savu stāstu varu Jūs šajos Ziemassvētkos iedvesmot izgatavot saviem tuvajiem, mīļajiem cilvēkiem, vai vismaz vienam no viņiem, “īpašo dāvanu”.
Bērnībā mūsu ģimene svinēja “mājas Jaungadu” dažas dienas pirms īstā datuma. Kad mēs – bērni – bijām jau mazliet paaugušies, vecāki pasludināja noteikumu: visām svētku dāvanām ir jābūt pašu rokām gatavotām. Katrs taisīja dāvanu katram. Lai būtu pārsteigums, mēs, protams, centāmies to izdarīt slepenībā – tā, lai citi neredz. Tā bija kā tāda aizraujoša spēle. Mums, bērniem, šis darbs bija vieglāk paveicams pa to laiku, kamēr vecāki bija darbā. Tētis, kurš nebūt nebija liels rokdarbnieks, dažus vakarus ieslēdzās istabā un nelaida nevienu iekšā. Mūsu ziņkārība bija milzīga, bet neko darīt – bija jāgaida svētki. Atceros, ka es dāvanā saņēmu tēta taisītu papīra strausu, kuram vēderā bija saldumi. Jutos laimīga, jo mans tētis to bija taisījis man, un man patika strauss. Es priecājos, ka tā nebija mašīna vai raķete kā brālim. Mana mamma savukārt ar mums, bērniem, dažreiz mēdza runāt 3 dažādās balsīs: lāča, žirafes un robota. To viņa darīja ļoti izteiksmīgi. Balsis viņa mainīja negaidīti, un mēs allaž bijām pārsmējušies, ar šiem 3 tēliem runājoties. Kādos svētkos mēs katrs dāvanā saņēmām 3 mammas darinātas rotaļlietas: tamborētu lāci un žirafi, un no metāla folijas veidotu robotu. Lāci un žirafi esmu saglabājusi, un tie man vienmēr atgādinās jautros brīžus no bērnības un mammas dažādās balsis.
Manas meitas ir turpinājušas šo pašdarināto “īpašo” dāvanu tradīciju. Pirms dažiem gadiem viņas izgatavoja radu bērniem grāmatu “RADI RADIEM”. Tajā bija vecākās meitas sacerētās pasakas un dzejolis, pašu zīmēti krāsojamie attēli par Ziemassvētku tēmu un jaunākās meitas veidotie attīstošie uzdevumi atbilstoši bērnu vecumam.
Mans vīrs man reiz Ziemassvētkos uzdāvināja ļoti īpašu “īpašo” dāvanu – senu, antikvariātā atrastu un paša rokām pamatīgi restaurētu Kurzemes kokli.
Ja Jums nav laika šajā aizņemtajā Ziemassvētku darbu un pienākumu jezgā un maratonā izgatavot “īpašās” dāvanas, neraizējieties par to. Šādas dāvanas jūs varēsiet izgatavot saviem mīļajiem arī nākošgad, kad vien jums būs laiks un uznāks iedvesma.
Vienu no savām mīļākajām dāvanām es saņēmu savā 18 gadu dzimšanas dienā no savas sola biedrenes Ievas. Tas bija agri no rīta. Es atvēru durvis, un tur viņa stāvēja kāpņu telpā ar paplāti rokās, teikdama: “Es gribēju, lai tev dzimšanas dienā ir nevis viena torte un 18 svecītes, bet 18 tortes un viena svecīte.” Tieši kā Karlsons no A. Lindgrēnas grāmatas. Un tur tās tiešām bija – 18 tortes (!!!) un viena liela svece vidū. Es no laimes gandrīz apraudājos. Ieva bija cepusi tortes līdz vēlai naktij un tādēļ nebija lāgā izgulējusies.
Citas draudzenes tai pašā dzimšanas dienā man uzdāvināja milzīgu piepūšamo āmuru. Uz tā bija draudzeņu rakstīts iespaidīgs uzraksts “Katrs pats savas laimes kalējs” un viņu paraksti. Tas gan nebija viņu pašu rokām taisīts, tomēr tas man ļoti patika. Pamanījos to piekarināt savā istabā pie sienas un iedvesmojos ik reizi, kad uz to paskatījos.
