Kā jau minēju pirmajā raksta daļā, es centos atcerēties savā mūžā saņemtās mīļākās un tādēļ “īpašās” dāvanas. Lai raksts nebūtu tik garš, nākošo stāstu es izlēmu uzrakstīt atsevišķi.
Jaunībā man bija daudz vēstuļu draugu no dažādām valstīm. Toreiz mēs viens otram sūtījām ar roku uz papīra rakstītas vēstules. Vienam no maniem vēstuļu draugiem bija ļoti laba humora izjūta. Reiz es viņam nebiju rakstījusi diezgan ilgu laiku. Kādu dienu no pasta saņēmu paziņojumu, ka ir pienācis sūtījums manam sunim. Paņēmu pasi un devos uz pastu tam pakaļ. Pastniece atteicās man izsniegt paciņu, jo uz tās neesot mans vārds. Paskaidroju, ka tas ir mana suņa vārds, un manam sunim arī ir pase, un varu atnākt uz pastu ar suni un tā pasi. Pastniece laikam pazina manu suni. Pilsētiņa bija maza, suns bija liels un izskatījās pēc īsta savvaļas vilka. Pastniece nolēma pārkāpt noteikumus un atdeva man sūtījumu ar pamatojumu, ka vārds uz paciņas ir līdzīgs manam vārdam, un sūtītājs visdrīzāk ir pārrakstījies. 🙂
Priecīga devos uz mājām ar saņemto paciņu. Svinīgi apsēdināju blakus savu suni un atvēru viņam domāto sūtījumu. Tajā bija sausais šokolādes kūkas maisījums un suņa gardums. Klāt bija vēstule ar aptuveni šādu tekstu:
“Mīļā … (suņa vārds)!
Tava saimniece Inese sen nav man atrakstījusi vēstuli, un es raizējos, vai ar viņu nav kas slikts atgadījies. Vai Tu, lūdzu, varētu man izdarīt pakalpojumu? Izcep viņai šo šokolādes kūku. Kad viņa to ēdīs, ieminies viņai par mani. Kā pateicību par šo darbu es Tev nosūtu suņa gardumu.”
Tajā brīdī es sāku smieties caur asarām, izvilku papīra lapu un sāku rakstīt vēstuli.
Vēstule gan neskaitās dāvana. Tomēr vēstule var kļūt par dāvanu pārnestā nozīmē. Īpaši, ja tā ir rakstīta ar roku uz papīra. Tā var būt ilustrēta ar paša vēstules autora zīmējumiem vai asprātīgiem no žurnāliem u.tml. izgrieztiem attēliem, izdekorēta ar paša zīmētiem ornamentiem. Ja tās saturs ir mīļš un sirsnīgs. Kad mana bērnības draudzene bija sanatorijā, es viņai sūtītajās vēstulēs ievietoju pašas veidotu žurnālu “PĻAVA”. Tajā es iekļāvu dažādus atjautības uzdevumus, kurus draudzenei risināt brīvajos, iespējams, garlaicības māktos brīžos. Uz vāka uzzīmēju pļavu – katru reizi savādāku.
Novēlu Jums atrast laiku arī tam, lai no sirds izbaudītu saņemtās “īpašās” dāvanas. Reizēm ir svarīgi izkāpt ārā no pārņemtības pašiem ar sevi un ieraudzīt to, cik ļoti kāds cits mūsu dēļ ir centies.
Ja Jums nav neviena tuvā, mīļā cilvēka vai mājdzīvnieka, ko apdāvināt, tad šis Ziemassvētku gaidīšanas laiks ir brīnišķīga iespēja piedalīties kādā labdarības akcijā. Tā Jūs varat sagādāt prieku kādam svešam cilvēkam, kuram tas ir ļoti nepieciešams. Bez tam sev ļoti labus draugus var atrast arī starp cilvēkiem, kuri nodarbojas ar labdarību, iesaistoties kopīgos pasākumos. Šādā veidā kāda mana laba draudzene parīziete atrada savu vīru, ar kuru kopā viņa ir jau 60 gadus.
Gaišu Ziemassvētku gaidīšanas laiku!
